Es atdošu tev visu, kas man ir,
Es atdošu pat to, kas nav man bijis
– Gan tālumu, ko divas zvaigznes šķir,
Gan tuvumu, kas sāp, vēl nesadzijis.
To rudens lietu, kas vēl tikai līs,
Kas veldzi dos, bet sāpes nepiepildīs,
To negaisu, kas mieru projām dzīs,
Tās rītausmas, kas arī naktīs sildīs.
Tos vakarus, kas gadiem pāri kvēl,
Kad nogurst prāts, jau smagu domu dragāts,
Es atdošu –
Man it nekā nav žēl.
Tu zini pati-
Šodien esmu bagāts.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz saules pukst sirds,
Pa pasauli mūžam lido mīlestība.
/Jānis Poruks/
Es vēl dzīvoju,
Jo tu domā par mani.
/Zenta Mauriņa/
No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.
/Jānis Ziemeļnieks/
Tad apstājas laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt.
/Imants Ziedonis/
Es nesaku, ka tevi mīlu,
Tu tikai vajadzīga man kā gaiss…
/Eižens Vēvers/
Cik tevi mīlu, tikai sapnis zina,
Tas visos dārzos tevim ziedus šķin.
Tas arī teic man, ka tu mīlot mani.
/Rainis/
Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaržu,
Kā mēness nakti mīl,
Kā rudens sauli.
Es mīlu tevi tā,
Kā vārds mīl ausis,
Kā stars mīl aci,
Kā puksties tavu sirdi mīl –
Es mīlu tevi.
/Rainis/
Cik viegli dzīvot ir, kad apzinos:
Ka esi tu!
Kā akmens smagums nokrīt dziļumos.
/Rainis/
Nu vai nav brīnums – mēs,
Kas bijām divi, tagad tikai viens,
Viens vienīgs viens.
Līdz šim es domāju, tik divu trauku saturs
Var kopā salieties un kļūt kā viens,
Nu zinu: divas būtnes ar tā var
Kā dzīvsudrabs, kā ūdens kopā saplūst.
Mans gaišais bērns, mana kastaņa svece,
Es vēlos tevi laimīgu redzēt.
Es gribētu tevi vēl sargāt un sargāt,
Man katra tava ziedlapa dārga.
Lai nenorauj vējš, lai salna saudzē,
Lai saule to lēni un viedīgi plaucē,
Lai pumpurs pēc pumpura vaļā raisās
Un spēcīgi šūpojas rāmajā gaisā;
Mans gaišais bērns, mana kastaņa svece, Mana laime ir tevi laimīgu redzēt.
Mēs saviem vecākiem arvien vēl esam mazi
Arvien vēl rājami kā sendienās
Tā baltās rūpēs aizskrējuši gadi
Bet miera nav, kaut kāzu galds jau klāts.
Lai saviem vecākiem vēl ilgi esam mazi,
Lai glāsta skatiens, spēku iedod vārds
Un vārtos tais, kur tagad ciemos aizstaigāsim
Lai ilgi divi mīļi sargi stāv.
